Mūsdienās vīnogas pasaulē ir visizplatītākās augļu un ogu klāstā. To raža ir lielāka nekā banānu, apelsīnu un ābolu raža kopā. Taču tikai 10 desmit procenti vīnogu nonāk galdā un šķīvjos; 85 % pārvērš vīnā, bet 5 % - rozīnēs. Ēšanai vispiemērotākās ir lielās vīnogas, turklāt gardēži pārsvarā dod priekšroku gaišajām vīnogām. Daudzas vīnogu šķirnes nemaz neder ēšanai, un visneēdamākās ir tieši tās, no kuram raudzē vislabākos vīnus. Tā dēvētās galda vīnogas audzē pēc pavisam citiem principiem. Mūsdienās galvenais ir radīt tādas galda vīnogu šķirnes, kurām būtu pēc iespējas mazāk kauliņu un iespējami ilgāks glabāšanas laiks.

Rododendrus bieži uzskata par grūti audzējamiem augiem. Taču tā tas nav. Rododendru kopšana, ja tie iestādīti piemērotā vietā un labi sagatavotā substrātā, ir minimāla.

Rododendrus var pārstādīt gandrīz visu gadu, izņemot periodu, kad sasalusi zeme un laiku tūlīt pēc ziedēšanas, kad rododendriem strauji aug jaunie dzinumi.
Pirms dodaties uz audzētavu pēc stādiem vajadzētu pārdomāt dažus jautājumus:

Rododendriem ir ļoti liela augumu dažādība. Ir sugas un šķirnes, kas sasniedz tikai 30-40 cm augstumu, piemēram, Kamčatkas rododendrs un ir tādi rododendri, kas sasniegs 2 un pat 3 metrus augstumu un tikpat lielu platumu.

Anemoņu ģintī izdala 60 – 70 sugas. Tās savvaļā sastopamas ziemeļu puslodes mērenajā joslā mežos un pļavās lielās audzēs. Ziedi balti, sārti vai dzelteni. Visām sugām un šķirnēm ziedi vakaros aizveras.

Plīnijs Vecākais savulaik rakstīja, ka anemones uzzied pavasarī vējainā laikā, tādēļ to nosaukums radies no grieķu valodas vārda Anemos ar nozīmi ‘vējš’.

Pavasarī ziedošās anemones izmanto akmeņdārzos, stādījumos zem lielajiem kokiem vai starp krūmu grupām.

Tautā tā plašāk pazīstama kā Paradīzes ābele, bet tās mazie prāva ķirša lieluma auglīši - kā paradīzes ābolīši.

Sava taisnība ir abiem ābeles nosaukumiem – dekoratīvā un paradīzes. Nopietns dārznieks, kurš sava dārza ainavā samēro dažādu augu, krūmu un koku augstumu, apjomu, krāsu un ziedēšanas laiku, noteikti savā padomās arī par dekoratīvo ābeli. Jo īpaši tāpēc, ka šis kociņš ir izteikti piemērots Latvijas klimatiskajiem apstākļiem - tas spēj izturēt pat bargākās ziemas.

Savvaļā — Āfrikas tropos — mūžzaļais daudzgadīgais kafijas koks aug kā koks vai krūms. Telpās to vairāk audzē kā krūmu, jo kociņa veidošana prasa diezgan daudz papildu darba — zari regulāri katru gadu jāapgriež.

Ja kafijkoks izaudzēts no sēklas, tas uzzied pēc četriem pieciem gadiem. Ja tas iegūts, apsakņojot no ziedoša ražojoša kafijas koka ņemtu spraudeni, uzzied jau nākamajā gadā. Pēc noziedēšanas ienākas zaļi apaļi augļi, nogatavojoties tie iegūst sarkanbrūnu krāsu. Mums visiem labi pazīstamās kafijas pupiņas rodas, kad grauzdēšanas procesā pārplīst augļa apvalks, zem tā ir divas apaļā augļa pusītes.